“Herbārijs ar leduspuķēm” ir autores pirmais romāns
Šis darbs īsumā raksturojams kā psiholoģiskais romāns ar krimināliem elementiem, ta ču būtībā tas ir daudzslāņains darbs, kas risina kolektīvās vainas tematiku un parāda likumsakarību paradoksālo dabu – ikviena mūsu rīcība – tīšs pārkāpums, nejauša kļūda, apzināts lēmums, bezatbildība, neizpildīts pienākums – tam visam piemīt domino efekts, kura ietekme uz nākotni un citu cilvēku dzīvēm ir neparedzama un neizbēgama vienlaikus.
– Ļaunums nav jāsaprot, ar to ir jācīnās, vai tas jāpieņem. Cita ceļa nav. – Vincents juta, cik bezcerīgi un bezjēdzīgi šobrīd skan viņa vārdi.
– Viss nevar būt tik vienkārši. Mēs nevaram pat īsti cīnīties ar to, ko nesaprotam. No kurienes tas rodas? Kāpēc? Pēc pasaules radīšanas Ievas un Ādama dēls Kains nogalināja savu brāli Ābelu, un tā pasaulē ienāca ļaunums. Sākotnējais, pirmatnējais ļaunums. Bet no kurienes tas rodas tagad? Tas taču nenogāžas uz zemes no tukša gaisa. Tas izaug tepat kaut kur starp mums. Mēs visi piedzimstam cilvēkiem un starp cilvēkiem, nenokrītam no svešas, ļaunas planētas. Tad kas ir tas, kas radījis šo staigājošo ļaunumu?
“Herbārijs ar leduspuķēm” ir psiholoģiski sociāls romāns, un tas veltīts kolektīvās vainas tematikai. Centrālais jautājums, kas tajā tiek risināts, ir – vai cilvēks drīkst pasīvi pieļaut ļaunumu, ja aktīva rīcība novedīs pie vēl lielāka ļaunuma?
Tas ir klasisks un ļoti spēcīgs ētiskais paradokss, kas spiež uzdot vairāk jautājumus, nekā rod atbildes.
Romānā ir kritizēta pastāvošā vara un institucionālais vājums, turklāt mazpilsētas policija atklājas kā sistēma, kas ne tikai pieļauj kļūdas, bet reproducē ļaunumu arī apzināti. Savukārt pilsēta un tās iedzīvotāji ir vienots kolektīvs organisms, kas izvēlas klusēšanu, nevis taisnīgumu.
Ar šo romānu autore turpina jau iepriekš stāstu krājumos aizsākto ļaunuma izpēti, kas tiek turpināta arī nākamajā romānā “Demiurgs”.
Gan “Herbārijs ar leduspuķēm”, gan “Demiurgs” runā par katra indivīda ētisko atbildību tādā sabiedrībā, kas nespēj vai negrib stāties pretī ļaunumam. Atšķirība ir tajā, ka “Demiurgs” to dara caur psiholoģiski subjektīvu pieredzi, bet “Herbārijs ar leduspuķēm” – caur sociālu traģēdiju.
Šis darbs nav klasisks kriminālromāns (lai gan aprakstīti arī noziegumi), un tas nav arī trilleris, lai gan tajā ir pastāvīga spriedze, kas notur lasītāja uzmanību līdz pat pēdējai lappusei. “Herbārijs ar leduspuķēm” ir ētiskas bezizejas romāns, kas faktiski demontē taisnīguma ilūziju modernā sabiedrībā, parādot, ka institūcijas (policija, kopiena u.tml.) var būt morāli funkcionējošas, bet ētiski tukšas. Grāmata uzdod klasisku, bet ļoti aktuālu jautājumu – vai pasīva bezdarbība ir ļaunāka par aktīvu vardarbību? Un pareiza atbilde netiek sniegta, tā vietā lasītājam tiek piedāvāts neatceļama lēmuma un tā radīto seku atspoguļojums.
Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.