“Demiurgs” ir autores otrais romāns.
Romāns “Demiurgs” ir eksistenciāli psiholoģiskais romāns, kurā indivīda iekšējā pasaule un sekošana saviem principiem nonāk konfliktā ar sabiedrības normām. Romāns nav par īpašām spējām un pārpasaulīgo, bet gan par cenu, ko cilvēkam maksā empātija un atteikšanās būt vienaldzīgam.
“Demiurgs” neietilpst ne fantāzijas, ne spekulatīvās prozas (speculative fiction) žanrā, jo neparastie, pārdabiskie elementi šeit darbojas kā subjektīvās uztveres metaforas (viena cilvēka subjektīvā pieredze), nevis kā reālās pasaules pamats vai jauni noteikumi.
Šī nav fantāzijas literatūra, jo fantāzijā pārdabiskais ir tas, kas atrisina konfliktu, bet romānā “Demiurgs” pārdabiskais konfliktu gluži otrādi – tikai saasina un padara nepanesamu.
Šajā cilvēka iekšējās pieredzes romānā “neparastais” netiek piedāvāts kā brīnums, bet kā eksistenciāla nasta. Neparastais romānā netiek piedāvāts kā fantāzija, bet kā galvenā varoņa Damiana iekšējā pieredze, kas pilnībā sašķeļ viņa attiecības ar realitāti.
Romānā “Demiurgs” Damiana spēja hipnotizēt netiek izmantota kā žanra fantastikas elements, bet gan kā subjektīvi psiholoģiskas pieredzes un ētikas jautājumu dilemma, kas raksturīga psiholoģiskā romāna tradīcijai.
Damiana spējas nav sistematizētas, tām nav skaidru robežu, noteikumu, “maģijas mehānikas”. Gluži pretēji Damiāna spējas ir subjektīvas, fragmentāras, sensoras, psiholoģiski filtrētas, jo tās funkcionē līdzīgi, kā to dara trauma, paaugstināta empātija, bērna hiperjutība, intelekta un emocionālās attīstības neatbilstība vecumam. Damiana spējas ir viņa iekšējās realitātes paplašinājums, nevis ārējās realitātes pārveide.
Šajā psiholoģiski – eksistenciālajā romānā notiek fokusēšanās uz cilvēka apziņu, nevis notikumiem. Teksts palēnina laiku, pievēršas ķermeniskām sajūtām, reakcijām, domas plūsmai, asociatīvai atmiņai, emocionalitātei, krāsām (auras kā metaforizēta empātija).
Romānā netiek ekspluatēta sensācija (piemēram, kritiskajos brīžos, kad notiek ugunsgrēks, savainojas zēns uz ledus utt.), bet gan tiek analizēta cilvēka bezspēcība, vaina, atbildība. Te slēpjas eksistenciālisma atslēga.
Grāmata nebūvē alternatīvu pasauli, tā konsekventi paliek psiholoģiskā un ētiskā romāna laukā, jo romānā “Demiurgs” lasītājs tiek aicināts nevis pieredzēt jaunu, svešu pasauli, bet gan piedzīvot trausla, jūtīga un vienlaikus ārkārtīgi stipra cilvēka iekšējo konfliktu. “Demiurgs” izgaismo šo plaisu starp iekšējo morālo prizmu un ārējo normatīvo realitāti.
Romāna galvenais tēls Damians ir jauns psihiatrs ar pārdabiski stipru empātiju. Viņš spēj ieraudzīt traumas un vardarbību tur, kur institūcijas (policija, slimnīcas) tās nespēj saskatīt vai izvēlas neredzēt. Kad sistēma klusē, viņš atsakās samierināties — ne varas, ne atriebības dēļ, bet savas iekšējās pārliecības un ētiskā kompasa vārdā.
Neskatoties uz savām ekstraordinārajām spējām, viņš neizmanto tās savtīgi, jo viņu nevilina vara. Damians ir tik altruistisks un empātisks, ka pat atsakās nogalināt un iznīcināt ļaunumu fiziski. Viņa iekšējā traģēdija slēpjas tieši šajā hipertrofētajā empātijas un ētikas dilemmā.
Svarīgs aspekts ir tas, ka romāna mērķis nav pārliecināt auditoriju par Damianam piemītošo spēju realitāti, bet gan parādīt, kā sabiedrība reaģē uz cilvēku, kurš neiekļaujas normatīvajā rāmī.
Damiana spējas romānā tiek pētītas kā ētiska problēma, nevis kā dāvana. Svarīgi tas, ka Damiana neparastums netiek romantizēts. Gluži pretēji, šīs spējas viņu izolē, rada vecākos bailes, deformē attiecības, rada morālu spriedzi (“vai es nodarīju ļaunu?”), liek pašam sevi apspiest. Damianā nobriest klasisks eksistenciālais konflikts – ko darīt tādā pasaulē, kas man nav pielāgota?
Otrs būtiskais aspekts ir tas, ka romānā tiek pētīts altruisms un empātija nevis no pozitīvisma un tikuma viedokļa, bet gan no eksistenciāli nepanesama sloga pozīcijas, kas cilvēku padara par autsaideri. Turklāt šie jautājumi nesaraujami ir saistīti ar ētisko atbildību situācijā, kurā ierastie likuma un taisnības mehānismi vairs nedarbojas.
Romāns ilustrē konfliktu starp subjektīvo morālo skatījumu un apkārtējo sabiedrību, parādot, ka tā nepieņem “citādos”, pat, ja šie atšķirīgie cilvēki iestājas pret ļaunumu.
Romāns spilgti parāda psiholoģisko spriedzi un morālo disbalansu starp indivīdu un apkārtējo realitāti, kas ir neiecietīga pret cilvēku ar šādām ekstraordinārām spējām.
Tādējādi “Demiurgs” turpina psiholoģiski eksistenciālā romāna tradīciju, kur indivīda iekšējais universs un uzticība saviem principiem nonāk nepārvaramā konfliktā ar reālās pasaules kārtību.
Uzņemoties cīņu ar ļauno, Damians nerīkojas varas vai atriebības vārdā, bet tāpēc, ka nespēj pieņemt klusēšanu, samierināšanos un vienaldzību kā normu. Tieši tas ir romāna ētiskais kodols, jo galvenā varoņa rīcība netiek heroizēta, bet gan tiek parādīta kā smaga, pašdestruktīva un traģiska izvēle. Tas ir stāsts par nepiekāpību apzināta ļaunuma priekšā, pašaizliedzību un pašuzupurēšanos; par noklusēšanu, bailēm un vienaldzību; par altruismu kā ārkārtīgi radikālu spēku un par empātiju kā nepanesami smagu slogu, nevis privilēģiju.
Romāns apzināti netiek virzīts uz laimīgu un mierinošu atrisinājumu. Tā traģiskais fināls apliecina, ka ne visi svarīgie morālie jautājumi ir atrisināmi sociāli pieņemamā veidā, un ka nelokāma uzticība savai iekšējo vērtību skalai var būt nesavienojama ar izdzīvošanu ārējā normatīvajā realitātē.
Grāmatas teksts ir blīvs, reflektējošs, metaforiski konsekvents (krāsas, migla, vibrācijas, aukstums / karstums), lasītājam netiek pārstāstīts vai paskaidrots, bet gan ir sniegts tēlojums, proti, stāstu ļauts piedzīvot pašam. Romāns ir emocionāli intensīvs, domāts lasītājam, kurš uzticas literatūrai kā domāšanas telpai, tas neprasa zināšanas, bet gan uzmanību. To novērtēs lasītājs, kurš interesējas par psiholoģiju, ētiku, cilvēka apziņu, iekšējo pasauli; lasītājs, kuram patīk iegrimt tekstā, lasīt lēni un reflektējoši, lūkoties pēc literatūras, kas izkāpj ārpus klasiskā reālisma rāmja, vienlaikus neiekrītot žanra slazdā; lasītājs, kurš nemeklē vieglos ceļus un mierinājumu, bet ir atvērts intelektuālai pieredzei.
Ētiskajā ziņā romāns “Demiurgs” veido daļu no Centrāleiropas psiholoģiskās prozas līdzīgi H.Kortasāra, F.Kafkas, L.H.Borhesa darbiem (ar to atšķirību, ka “Demiurgā” ir vairāk empātijas un morāles, mazāk intelektuālo spēļu).
Darbā iekodētā cerība lasītājam atklājas nevis romāna iznākumā, bet gan brīdī, kad Damians atsakās samierināties ar ļaunumu, vienlaikus atskārstot, ka nespēj iznīcināt citu cilvēku. Tādējādi romāns lasītājam piedāvā nevis psiholoģiski mierinošu, bet gan ētisku, morālē balstītu cerību.
Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.